Par ekoloģisku palīdzēšanu un enerģētisko inteliģenci


Īsumā, ekoloģiska palīdzēšana ir tad, kad pats palīdzēšanas – atbalsta process īstenībā ir enerģētiski inteliģenta mijiedarbība, kura abpusēji ir patīkama un paplašina sajūtās, atverot papildus resursu katrā.

Neekoloģiska palīdzēšana.

Bieži “Palīdzēšana” notiek no “glābēja” pozīcijas. Tas kaut kā ir iegājies no iepriekšējām paaudzēm, “palīdzēt” ar to, ko mēs "iedomājamies", ka otram to vajag, neiepazīstot, neuzzinot nedz otra vēlmes, nedz intereses, nedz patikšanas. Un tās ir lamatas, tāds “ķeksītis” ko ievilkt Ego, ka mēs esam labi un izpalīdzīgi, bet patiesībā nemaz nevēlamies pa īstam un patiesi izzināt, iedziļināties un iepazīt otru un pieņemt viņu, lai dotu tieši to, ko tieši viņam vajadzētu (ja reiz vēlme "palīdzēt" ir tik patiesa)…

Ar šādu pieeju, ja otrs godīgi saka, ka viņam to nevajag vai nesaņemam gaidīto sajūsmas reakciju, tas mūsu Ego var būt nepatīkami, “nu kā tā var, es taču centos palīdzēt, gribēju Tevi iepriecināt”…

Ir vēl viens izplatīts “palīdzības” veids šobrīd. Tagad daudzi nododas pašizaugsmei, pašizziņas procesiem un apgūst jaunas prasmes, izzina dažādus veselīgus paradumus, dažādas garīgās prakses, ir, kas sāk just enerģijas un arī prot “nolasīt” informāciju gan sevī gan otrā utt. Un tas ir tik brīnišķīgi, iepazīt sevi. Šajā ceļā ejot, neapejams un likumsakarīgs ir tāds posms, kad esam sākuši pamanīt likumsakarības, cēloņus un sekas un kādās jomās šķietam jau zinām, sajūtam, kā ir parerizi, tad gribās citus pamācīt, gribas otram pastāstīt. Mums šķiet, ka redzam, ja kāds darītu, mūsuprāt citādi, viņam būtu “labāk”. Bet tā atkal ir ilūzija, tā ir augstprātība un Ego vēlme redzēt sevi nozīmīgāku, gudrāku, spējīgāku par citiem un savā ziņā atkal augstprātības un lepnības lamatas, kurās iekrītot, mēs novēršamies paši no sava iesāktā ceļa, kurš ir TIKAI par SEVIS iepazīšanu un SAVĀM patiesībām!

Bieži tādi cilvēki nenoskaidro (!!) ko zina otrs, kas viņam interesē, ko viņš vēlas, bet aiz lozunga “man ir impulss, man Tev tas jāpasaka” vai vēl netaktiskāk: "Tu nesaproti, patiesībā ir tā", sākas mācību lekcija, ļoti pārliecinoši apgalvojumi par to “ko Tev vajag patiesībā un, kas ir tava īstā problēma, ko Tev tagad būtu kādara...”! u.t.t.
Zieniet kā es to saucu? Tā ir enerģētiskā vardarbība, otra robežu brutāla pārkāpšana un viņa izvēļu nepieņemšana. Tad tiek “paņemta” otra uzmanība (kas patiesībā ir enerģija) ar varu!
Ziniet, ko esmu novērojusi, kas aiz tādas rīcības slēpjas? Tas pats "gābēja sindroms", tikai "garīgās attīstības kastītē iepakots" un aiz tā - nevērība, nemīlestība pret sevi, savu vajadzību visos līmeņos (fiziski, garīgi, emocionāli), nezināšana un neprasme tās apmierināt. Pāris vārdos – robežu nejušana, savas būtības neapzināšanās, nepazīšana un nepieņemšana!

Enerģētiskā inteliģence.
Savukārt - jo vairāk mēs iepazīstam sevi, savas vajadzības, izzinām savas Dvēseles spēku, apzināmies savu gara spēku un aptveram savas pašreizējās jaudas robežas, jo vairāk mums ir saprotami un pieņemami citi cilvēki, viņu izvēles, vēlmes un arī vajadzības. Tikai, kad iepazīstam un pazināti sākam kopt savu lauku un tā robežas, ir viegli pamanīt un respektēt citu robežas! Un tā saucās – enerģētiskā intelligence (nākošais solis pēc emocionālās inteliģences), tas ir zināms briedums, tās ir prasmes pārvaldīt savu būtības telpu, justies tajā labi un prast mijiedarboties ar citiem respēktējot viņu telpu un saglabājot savu skaistā veselumā.
Un atkal viss sākas ar mani pašu… Īstenībā, ļoti bagātinošas un patīkamas var būt sarunas, kurā abpusēji notiek dalīšanās tajā – “kā ir patiesībā man”! Par to, ko katrs ir pieredzējis un iemācījušies, pa kādiem “ceļiem” nākusi sapratne un ar interesi uzklausīt kā pieredzes ceļus iet otrs. Tā ir ļoti ekoloģiska, enerģētiski līdzsvarota un ārtkārtīgi paplašinoša mijiedarbība, kas norisinās patiesas pieņemšanas (sevis un otra) telpā. Tādā telpā viegli atmodināt/sadzirdēt kādu jaunu snaudošu impulsu, kurš atver piekļuvi jaunām iekšējām zināšanām. Jo nav jau nekādu jaunu, unikālu zināšanu, viss jau ekstistē. Bet ar mums rezone tikai tas, kas mūsos jau ir, jo tā ir nepieciešama mūsu izvēlētajam pieredzes ceļa un “atkapsulējas” tad, kad pienāk mirklis to sākt pieredzēt…
Šādā sarunā ļoti ekoloģiski katrs atklāj arī savas vajadzības un dabiskā veidā atklājas, kāda mijiedarbība var palīdzēt viens otra pieredzes ceļā. Tad “palīdzēšana” iegūst ekoloģisku mijiedarbības formu, kad es piedāvāju “palīdzēt”, jo vēlos tieši šādu pieredzi, bet otrs saņem tieši to, kas svarīgs viņa šī brīža ceļā!
Tā, ir prasme, kura jāizkopj, kuru ilgus gadus es pati apgūstu. Ekoloģiska palīdzēšana un enerģētiski cieņpilna sarunāšanās un komunikācija ar patiesu interesi arī pret sarunu partneri un pilnu klātesamību, ar mērķi sadzirdēt, iepazīt, izprast, nevis vērtēt, oponēt un pierādīt! Jo vairāk esmu savā Veselumā, jo ekoloģiskāk sanāk...
Ko Tu domā par ekoloģisko palīdzēšanu un enerģētisko inteliģenci? Vai jūti otra cilvēka robežas komunikācijas lakā, vai tā ir abpusēji ieinteresēta mijiedarbība, jeb viens runā daudz un plaši, bet otrs vairāk klausās un piekrīt (kurš?)? Vai interesē iepzīt otra ceļus un pieredzes, tās uzklausot bez vērtēšanas?


Paldies, ka vēlējies uzklausīt manas pārdomas un izlasīji! Lai vairojas ekoloģiskas sarunas un komunikācijas!